You are currently browsing the category archive for the ‘zinātne’ category.
Klauns miljardieris Gijs (Guy) Laliberte no Kanādas samaksājis 35 miljonus dolāru amerikāņu firmai Space Adventures, kura noorganizējusi viņa kosmosa ceļojumu uz Starptautisko Kosmosa Staciju. Kā šādos gadījumos ierasts, pacelšanās un nolaišanās notikusi ar kosmosa kuģi Sojuz TMA. Viņš esot pēc kārtas septītais kosmosa tūrists, viņa vecums 50 gadi. Kosmosā klauns pavadījis 11 dienas un šonakt laimīgi nolaidies Kazahstānas stepē. Klauns savu ceļojumu nosaucis par poētiski sociālo misiju, vēloties pievērst pasaules uzmanību tīra dzeramā ūdens pieejamības problēmām. Piektdienas vakarā esot notikusi uzstāšanās par minēto tēmu, kurā 14 pilsētās dažādās pasaules vietās piedalījušies Als Gors, Šakira, U2, Pīters Gabriēls un citi. Viņa Saules cirka Cirque du Soleil akrobāti uzstājušies Monreālā un Lasvegasā. Klauns saka, ka viņa piedzīvojums bijis iztērētās naudas vērts. Orbītā viņam līdzi bijuši deviņi klauna deguni, bet kosmosa ceļojums bijusi ne tikai sociālā misija, tas bijis arī klauna personiskā sapņa piepildījums.
Vienreiz jau blogā rakstīju (febr.) par to kā sadūrās Iridium sakaru pavadonis ar vecu krievu militāro pavadoni ap 800 km virs Zemes. Tagad ziņās pavīdēja informācija, ka ISS, jeb starptautisko kosmosa staciju, pabaidīja 3 gadus vecas franču Ariane -5 raķetes atlūzas 19 m2 lielumā. ISS orbītas augstums apt. 350 km no Zemes. Savukārt, raķetes atlūzas lido pa ļoti ovālu orbītu, sasniedzot 32 000 km tās tālākajā punktā. NASA jau bij ievērojusi minētās atlūzas un novērtējusi sadursmes iespēju ar 0. Tomēr tā kļūdījusies aprēķinos, novērtējot attālumu. Bija paradzēts, ka atlūzas palidos garām ISS 4 km attālumā, bet tas notika 1,5 km attālumā (vakar ap 6 vakarā pēc Latvijas laika). Tajā laikā pie ISS bija pietauvojies šatls Discovery. ISS lido ar ātrumu 27,7 tūkst km stundā, apriņko Zemei 90 minūtēs, diennaktī tas notiek nepilnas 16 reizes. 19 000 atkritumi, kas lielāki par 10 cm, riņķo pa Zemes orbītu, dažkārt kaut ko apdraudot. ISS tādos gadījumos pastāv manevrēšanas iespējas, kas šoreiz gan netika izmantotas.
Kā asteroīds kļuva par meteorītu Vidzemē un arī Sudānā
attēlā iespējamā meteorīta krišanas vieta pie Valkas ->
Atkārtojot astronomiju, asteroīds ir lielāks lidojošais akmens nekā kā meteoroīds, bolīds ir spožāka gaismas parādība nekā meteors, bet ja kaut kas tiek līdz zemei un ir aptaustāms, tad tas ir meteorīts.
Tikai ļoti retos gadījumos ļoti spoža bolīda lidojums beidzas ar meteorīta krišanu (jeb meteors līdz zemei netiks, ehh). Tātad Dievs neiesviedīs ar debesu akmeni nevienam pa kluso, to pavadīs tāda kā pērkona dārdēšana un zibeņu zibeņošana.
Kaut kas līdzīgs marta beigās noticis Ziemeļvidzemē pie Valkas, tomēr asteroīda šķembas, jeb meteroīts vēl nav atrastas. Ko nevar teikt par Sudānas meteroītu, kurš pag.g. oktobrī nokrita virs Sudānas ziemeļiem Nūbijas tuksnesī un par ko vakar rakstījuši yahoo! news, bet ko es ievēroju šodien un tagad te iepostoju, kopā ar definīcijām, lai neputrotos. Jā, nez kapēc mani interesē šis Sudānas gadījums.
Kas man ir ar tām debesu kolīzijām, bet gribas atkal piefiksēt kādu gadījumu šajā sakarā. Tātad, asteroīds 10 stāvu mājas lielumā pirmdien patraucies garām Zemei tikai 2x tālāk, nekā visaugstāk esošie ģeostacionārie sakaru pavadoņi (35 000 km) un 5x tuvāk, nekā Mēness (380 000 km), t.i. pietiekami zemu.
Iespējams tāds pats apt. 35 metru plats akmenis 1908 gadā uzsprāga Sibīrijā (Tunguskas meteorīts), aizslaukot vairāk kā 2000 km2, jeb 200 000 ha (salīdzinājumam, Talsu raj. 2700 km2) mežu.
Šis nosaukts Asteroid 2009 DD45 un patraucies garām zemei 65-72 000 km attālumā (dati atšķiras).
Ja nemaldos, asteroīda ātrums bija 8-10 m/s un tā kinētiskā (kustības) enerģija 10-15 megatonnas (1000 Hirosimas Little Boy) un tas palidoja garām kaut kur virs Taiti.
To atklāja tikai 28. februārī. Šāda lieluma asteroīdi Visuma plašumos ir melni un maziņi, tāpēc grūti laicīgi saskatāmi, tomēr Zemē ietriecoties it kā tikai 1x 1000 gados. Lai nu tā būtu.
Gaisma no Plutona līdz mums ceļo 12 stundas. 12,2 miljardi gadu vajadzēja gaismai, lai tā sasniegtu mūs no mirstošas zvaigznes Ķīla zvaigznājā, jeb Carina latīniski-starptautiski (Dienvidu puslodē). Paša Visuma vecums ir 13,7 mijardi. Vai tas ir iespējams? Jā! Sprādziens GRB 080916C tika uztverts 2008. gada 15. septembrī, tomēr ziņās tas parādījies tikai tagad. Gamma staru uzliesmojumu uztvēra satelīts, kurš saucas Fermī gamma staru teleskops. Gandrīz 32 stundas pēc uzliesmojuma atrada atblāzmu, un, izmantojot ESO 2,2 metru teleskopu, izmērīja objekta spektru. Attālums līdz tam izrādījās 12,2 miljardi gaismas gadu, raksta starspace.lv.
Zvaigzne, kuras agoniju fiksēja orbitālais teleskops, ir pārvērtusies par melno caurumu, raksta yahoo!. Fotoni ar milzīgi lielu enerģiju mūs sasnieguši ar nelielu nokavēšanos, salīdzinot ar tiem, kuru enerģija bija mazāka, raksta gazeta, uzdodot kārtējos jautājumus par Visuma telpu.
Šis gamma staru uzliesmojums (GRB) ievērojams ar to, ka ir visjaudīgākais, kāds jebkad konstatēts. Arī tā avots atrodas neiedomājami tālu. Vēl var piebilst, ka gamma stari, tāpat kā rentegena stari, spēj iziet matērijai cauri un tāpēc ir grūti notverami. K.Bērziņš raksta
Atgādināsim, ka gamma starus atklāja franču ķīmiķis Pauls Vilards (Paul Villard) 18.gs. pašās beigās, 1900. gadā (daži avoti norāda 1898. gadu), taču to īpašības ilgu laiku palika neskaidras. Nobela prēmijas laureāts Jaunzēlandē dzimušais britu fiziķis Ernests Rezerfords (Ernest Rutherford) 1903. gadā, pētot radioaktīvās sabrukšanas procesus, pamanīja, ka atomu kodolu radioaktīvajā sabrukšanā rodas trīs dažādu veidu starojumi – alfa, beta un gamma. 1912. gadā tika pierādīts, ka gamma starojumam ir tādas pašas īpašības kā redzamās gaismas fotoniem, tātad mēs to varam iedomāties kā īpašu daļiņu – gamma kvantu (jeb fotonu) plūsmu. Gamma stari ir elektromagnētiskie viļņi, kuru viļņa garums ir mazāks par 10-11 m. Tātad tie ir daudz enerģētiskāki par radio viļņiem, redzamo gaismu un arī rentgena stariem. Kosmiskie gamma stari pilnībā tiek absorbēti atmosfērā un līdz Zemes virsmai tiešā veidā nenonāk. Tātad, lai varētu novērot gamma starus, instruments ir jānovieto atklātā kosmosā, ārpus atmosfēras. Gamma staru uzliesmojumus parasti apzīmē ar angļu valodas saīsinājumu – GRB (gamma ray burst), aiz kura seko tā novērošanas datums, piem. GRB 970228 parādījās 1997. gada 28. februārī. Kāpēc GRB ir tik grūti novērot, un noteikt to fizikālo dabu? Pirmkārt jau novērojumos šajā diapazonā ir daudz tehnisku grūtību (līdzīgi kā rentgenstariem taču vēl lielākā mērā), jo nav iespējams izveidot uz optikas principiem balstītu teleskopu, sakoncentrējot starus sistēmas fokusā – tie gluži vienkārši iziet cauri jebkuram materiālam (tie ir caurspiedīgāki par rentgenstariem). Teorētiski šī problēma jau bija atrisināta – lai novērotu gamma starus, tiek izmantots A.H. Komptona atklātais efekts (Komptona efekts), ka elektroni izkliedē lielu enerģiju fotonus un to viļņu garums palielinās attiecīgi izkliedes leņķim (par to viņam 1927. gadā tika piešķirta Nobela prēmija). Pirmie mērķtiecīgie izmēģinājumu novērojumi gamma diapazonā kosmosā tika veikti ASV Mēness izpētes programmu ietvaros. Iegūtā pieredze tika izmantota veidojot pirmās paaudzes gamma staru observatorijas. Pirmie visas debess apskati tika veikt ar NASA SAS-2 1972. gada novembrī. Taču vēl pirms SAS-2 starta, pavisam nejaušu astronomisku atklājumu 1969. gadā veica ASV militāro pavadoņu sērija Vela, kuru mērķis nebūt nebija zinātniski novērojumi, bet gan visu uz Zemes izdarīto kodolsprādzienu reģistrēšana. Šo pavadoņu svarīga funkcija bija kontrolēt PSRS, lai tā nevarētu nepamanīti veikt kodolizmēģinājumus. Šie dati, protams, sākumā tika uzskatīti par slepeniem un tikai 1973. gadā, kad militāristiem vairs nebija itin nekādu šaubu par cilvēka iespējamo līdzdalību šo uzliesmojumu radīšanā, atklājumi tika nodoti atklātībā.
Vēl viens nebijis notikums šomēnes- saduras ne tikai zemūdenes Atlantijas dziļajos plašumos, saduras arī satelīti debesīs.
Ap Zemi riņķojot 6000 satelītu, no kuriem puse jau esot sevi izsmēlusi un raksturīgi,- sadursme notika starp aktīvo Iridium sistēmas un vecu krievu militāro pavadoni .
Paceļas jautājums, kurš vainīgs (Iridium ir manervējams)? Šodien šo jautājumu aplūko space.com. Viņi raksta, ka Air Force izseko pavisam 19 000 orbitālu objektu un katru nedēļu ciešāk novēro 150 no tiem, kas novērtēti kā potenciāli tuvi, tomēr avarējušie nebija starp tiem. Iespējams, krievu satelīta orbīta bija zemāka, nekā tai vajadzēja but.
Par sadursmi latviski rakstīja: Diena, L.Avīze, starspace.lv, frut
